Staļina padoms

Inese bija latviešu žurnāliste — un ne vienkārši žurnāliste, bet ļoti laba žurnāliste, lai gan pēc pirmās profesijas viņa bija inženiere. Bet tas jau nav pats galvenais, vai ne?

Jebkurā gadījumā 1990. gados, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un gaisā virmoja vārda brīvība, Inese kļuva par vispieprasītāko savas ģimenes locekli. Viņas vīrs — arī inženieris (viņi reiz bija mācījušies kopā Rīgas Politehniskajā institūtā) — bija vairāk nekā desmit gadus strādājis VEF rūpnīcā un pat ieguvis dažus labus wynākumus, bet nu bija palicis bez darba. Un meita… nu, jūs jau saprotat.

Tā kā Inese faktiski bija vienīgā, kas uzturēja ģimeni, viņa plēsa sevi starp daudziem projektiem, tostarp starptautiskiem: rakstīja rakstus, publicējās, starpniekoja apšaubāmos darījumos, iepazīstināja cilvēkus vienu ar otru, saņēma atlīdzību par pozitīvām publikācijām par apšaubāmiem uzņēmējiem un pat bandītiem, bieži dzēra ar draugiem un partneriem, kā arī ar vīru, meitu un dažkārt pat viena pati. Un sapņoja tikai par vienu — kārtīgi izgulēties.

Un tad kādu dienu, kad viņa bija aizmigusi pie sava rakstāmgalda, galvu nolikusi uz datora tastatūras, viņa ieraudzīja… Staļinu.

Vērojošs ar stingru skatienu un kūpinādams savu ierasto pīpi, mirušais padomju diktators lēni, izrunājot vārdu pēc vārda ar savu smago austrumgruzīnu akcentu, sacīja:

„Ap tevi ir daudz zvēru. Netērē uz viņiem savu enerģiju.”

Kopš tā laika dažādu no manis neatkarīgu iemeslu dēļ es vairs neesmu sazinājies ar Inesi un pat nezinu, vai viņa vēl ir dzīva. Bet ļoti ceru, ka viņa ņēma vērā mirušā diktatora vārdus.

2025. gada septembris